Turlavas pagasta pārvalde

Turlavas pagasts atrodas Kurzemē, pusceļā no Kuldīgas uz Aizputi. Tas robežojas ar Snēpeli, Laidiem, Kurmāli, Gudeniekiem un Lažu.

Tuvākās pilsētas ir Kuldīga – 20km, Aizpute - 20km, Skrunda -35km, Liepāja - 70km. Attālums līdz Rīgai 160km.

Pagasta teritorija ir 124km2, tajā skaitā lauksaimniecībā izmantojamā zeme 6831 ha (60%), meži 4096 ha (33%), purvi un krūmāji - 517 ha. Turlavas pagastā ir izveidotas 551 saimniecība.

2000.gadā tika apstiprināts Turlavas pagasta ģērbonis – sudraba laukā sarkans zirgs ar jātnieku – karognesēju, un 2001.gada 18.novembrī iesvētīts pagasta karogs.

Slavenākais dižkoks ir Ciemgaļu mežābele – lielākā Baltijā. Tās apkārtmērs ir 3,3m, un tā atrodas 600m no bijušām “Jeriku” mājām.

Cauri Turlavai tek upes: Rīva, kas iztek no Vilgāles ezera un ietek Baltijas jūrā pie Jūrkalnes, un Lapupe jeb Turlava un Maras upe.
Atpūtai un sportam vietējie iedzīvotāji izmanto arī Ķikuru un Vilgāles ezeru ūdeņus.

Tālāk no Turlavas centra mežu ielokā paceļas viens no varenākajiem kuršu pilskalniem – Turlavas jeb Kundu pilskalns. No dienvidiem un dienvidaustrumiem to sargā tā saucamā Elles grava – dziļa ieplaka ar vairākiem purvainiem ezeriņiem.

Kundu pilskalna rietumos atrodas Bezdibens ezers, neliels, bet dziļš ezers, no kura iztek strautiņš ar dzidru ūdeni.

Pilskalna apkārtne ir enerģētiski stipra vieta. Vasaras saulgriežus ar īpašiem rituāliem te sagaida folkloras kopas “Kūrava” dalībnieki.
Ievērojams dabas objekts ir arī Jāmaiķu muižas parks 8,5ha platībā, kurā aug 26 svešzemju sugu koki un krūmi, arī muižas ēka ir vēstures piemineklis.

Ievērojamākais no kultūrvēsturiskajiem objektiem ir Lipaiķu baznīca un ar to saistītā mācītājmuiža . Jau vairākus gadu desmitus muižas dzīvojamā māja tiek izmantota kā kultūras nams, bet kalpu mājā atrodas Turlavas pagasta padome, bibliotēka un Turlavas pasta nodaļa.

Pagastam ir sava skola, - ik dienas ceļu uz Turlavas pamatskolu un atpakaļ uz mājām mēro 140 lielāki un mazāki turlavnieki.
Gatavojoties pagasta jubilejai ir izveidotas vēstures materiālu ekspozīcijas skolā un draudzes īpašumā esošajā mācītājmuižā.

Tagadējā Turlavas vēsture ir krietni senāka nekā to apliecina rakstītie dokumenti, un, protams, arī bagātāka.

Zemes starp Kuldīgu un Tebru bija senās un bagātās kuršu valsts – Bandavas centrs. Arī pats Bandavas vārds vēsturē tiek skaidrots kā vieta, kur bija iespējams iegūt bagātīgas bandas – nodevas par labu pilsnovada veiksmīgai pārvaldei, uzturot stipru karadraudzi un ap vienu novadu un vienu valdnieku apvienojot apkārtējās zemes. Arī 1230.gada līgumā ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu Bandavas valdnieks Lameiķis pārstāv lielāko daļu kuršu.

Par labu šim vēsturnieku viedoklim runā ne tikai salīdzinoši lielais pilskalnu blīvums tuvākajā apkārtnē, bet arī Jāmaiķu muižas vārds, kas tiek saistīts ar varenākā Kursas valdnieka Lamekīna jeb Lameiķa vārdu.

Turlavas puses meži un lauki bija seno kuršu mājvieta jau krietnu laiku pirms krustnešu iebrukuma un Turlavas zeme turpina glabāt savus noslēpumus.

Ir apzinātas, taču ne izpētītas seno apmetņu vietas Sāmiešos (9.-10.gs.), ugunskapi Birzgaļos (11.-17.gs.), tā arī neieņemtais Kundu pilskalns ar savu teiksmaino bezdibeni un Elles gravu. Par stiprām un šodienas cilvēkam neizprastām enerģijām atgādina svētvieta - Elku birzs un gleznais Lipaiķu pilskalns.

Kuršu ķoniņu vēsture vēl joprojām ir nepietiekoši pētīta, nav īsti skaidras arī viņu attiecības ar kaimiņiem - lībiešiem un jūras braucējiem vikingiem.

11.-12.gs. skandināvu vikingi savu nevaldāmo sirotāju slavu dala ar kuršu vīriem, un Rietumeiropas baznīcas glabā akmenī iekaltus lūgumus Dievam sargāt no kareivīgajiem kuršiem.

Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka kuršu labieši jau toreiz bija ne tikai izkarojušies ar vikingiem, bet arī saradojušies ar tiem, un tāpēc kuršu ķēniņu izcelsme ir drīzāk skandināviska. Tomēr gan šī viedokļa piekritējiem, gan noliedzējiem trūkst rakstisku argumentu.

Lai arī kāda būtu vēsturiskā patiesība, tāds īsti pamatīgs dokuments, kas apliecina pagasta vārda senumu pagaidām ir viens:

1253.gadā notiek pakļauto zemju dalīšana starp abiem iekarotājiem -Livonijas ordeni un bīskapu, un līguma tekstā parādās pagasta apdzīvoto vietu nosaukumi – Lipaiķi, Libiņi, Turlava, - tādējādi mēs varam runāt par pagasta vēsturi vismaz 750 gadu garumā.

Šīs puses zemes nonāk Livonijas ordeņa pakļautībā un ordeņa vadība sāk veidot attiecības ar vietējiem novadu vecākajiem.

Atšķirībā no bīskapijām, šeit vēl ilgu laiku saglabājas kuršu paražās balstītās tiesību normas un savstarpējo attiecību hierarhija. Lojalitāte ordenim tiek kompensēta ar neiejaukšanos pilsnovada iekšējās lietās, atstājot tās iepriekšējo novada vecāko ziņā. Tā kā ordeņā spēki skaitliski nav lieli, tad gan karagājienos, gan būvniecības darbos bruņiniekiem ir nepieciešams atbalsts.

Lēņu grāmatas, kuras saņem vietējie kuršu pilsnovadu vecākie, kļūst par pamatu viņu un viņu ģimenes locekļu īpašajam statusam vēstures griežos.

Vecākās zināmās lēņu grāmatas izsniegtas Tontegodes (1320.) un Peniķu (1439.) dzimtām, un arī tās atsaucās uz jau iepriekš esošām zemes izmantošanas tiesībām.

Pats vārdu salikums “kuršu ķēniņš” pirmo reizi tiek minēts ordeņmestra Valtera fon Pletenberga lēņu grāmatā Peniķim 1504.gadā, atzīstot kuršu ķēniņus par seno valdnieku pēctečiem. Atškirībā no vēlāk bruņiniekiem piešķirtajiem lēņiem, kas vēstures gaitā kļūst par pamatu muižu izveidei, kuršu pilsnovadu vecākie saglabā vien savu daļēji privileģēto stāvokli kā novada pārvaldītāji un karadraudzes vadītāji un garantētu personisko zemes īpašumu.

Pirmie gadi Livonijas ordeņvalstī paiet nosacīta miera apstākļos. Tikai lēnām pieaug atkarība no iekarotājiem, pēdējiem ceļot mūra pilis un nostiprinoties Kursā.

Ordeņa vadība labi saprot, ka pastāvēšanas nosacījums ir kuršu lojalitāte, un cenšas vairāk sadarboties nekā iegūt kareivīgus pretiniekus. Lēņa turētāji kopā ar saviem vīriem piedalās karagājienos ordeņa pusē un uzvaras gadījumā saņem arī daļu no iegūtā laupījuma.

Acīmredzot ir bijušas īpašas kuršu ķoniņu karaspēka vienības,- vieglie kavalēristi (atšķīrībā no ordeņa bruņiniekiem – smagās kavalērijas). Pierādījumam varētu kalpot gan kuršu karavīru tēlojums brīvciemu ģērboņos, gan arhīvos atrastās Kurzemes hercogistes laika vaku grāmatas.

Arī Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga lēnu grāmata Andrejam Peniķim, nosaucot viņu par kuršu karaļu pēcteci, tiek sasaistīta ar 1502.gadā gūto uzvaru Smoļinas kaujā pret krieviem, pēdējam vadot jātnieku – novadnieku pulku.

Vēsturnieks A. Švābe savulaik (''Straumes un avoti’’, Rīga, 1938.) izvirzīja hipotēzi, ka Peniķa uzvārda aizsākums meklējams viduslejasvācu vārdā ''vinnike’’ (karodziņš), tādejādi norādot uz viņa militāro stasusu, - jātnieku pulka komandieri tolaik sauca par karodznieku.

Senākais zināmais ķoniņu privilēģiju dokuments ir izdots 1320.gadā. Tajā Livonijas ordeņa mestrs Gerds Joke apliecina, ka ir izlēņojis 2 arklus zemes Tontegodem un viņa pēcnācējiem pie Vilgāles ezera un Cērendes strauta, minot, ka tā jau iepriekš ir bijusi ģimenes valdījumā.

1333.gadā Tontegodes saņem lēnī vēl 2 arklus zemes Snēpeles pusē. Senskandināvu valodai (tomte - mājas gars un godi – dzimtas vecākais, priesteris) līdzīgi skanošais vārds liek domāt, ka lēņa saņēmēja senči varēja būt pagānu priesteri, saistīti ar tuvumā esošajām kultavietām – Elku birzi un Baznīckalnu.

Tā kā kuršu pilsnovada valdnieka galvenā funkcija bija karošana, tad varētu domāt, ka Peniķi cēlušies no dzimtas, kuras pils atradusies Pilskalnā - Rīvas upes krastā netālu no Ķoniņciema.

Nākamajos divos gadsimtos lēņus saņem Sirkantu dzimta (vēlāk saplūst ar Peniķiem, dzīvoja Ziemeļos), Dragūni (vēlāk Vidiņi), Bergholci Sausgaļos un Kalēji (vēlāk – Šmiti) Kalējos.
Pēdējie esot kaluši ieročus Kuldīgas pils bruņiniekiem, tāpēc ģērboni rotā lakta un divi veseri. Pārējo pienākums bija dienēt vieglajā ordeņa kavalērijā un miera laikā pārvadāt pastu.

Tiesību ziņā ķoniņi neatšķīrās no vācu muižniekiem Kurzemē, tāpat kā pēdējie bija pakļauti Kuldīgas komtura tiesai, nemaksāja regulāras nodevas un nepildīja klaušas, bija pilnīgi noteicēji par izlēņoto zemi un tās sniegto ražu. Zemi apstrādāja paši vai ar algota darbaspēka palīdzību, bieži - visi kopā.

Brīvciema dzīvi pārzināja burmistrs - vecais tēvs, viņa funkcijās bija taisnīguma uzturēšana dzimtā un pārstāvniecība komturejā.

Apkārtnes brīvciemi ilgus gadus glabājuši savas lēņu grāmatas, savu brīvības un goda izpratni, tā arī palikdami daļai sabiedrības varbūt nesaprasti, savrupi un lepni.

Saglabājies 1585.gada ceļojuma apraksts par Ziemasvētku svinēšanu Ķoniņciemā, tas apliecina gan pagānisko, gan kristīgo tradīciju klātbūtni vietējo iedzīvotāju sadzīvē un prātos.

Hercoga laikos (1561-1795) uz ķoniņiem netiek attiecinātas Gotharda privilēģijas, viņi tiek apgrūtināti ar dažādiem papildus pienākumiem un nodevām.

Ķoniņi vairākkārt cīnās par savām tiesībām gan Kuldīgas virspilskunga tiesā, gan griežoties tieši pie hercogiem. Reizēm tiek saņemts arī atbalsts.

Kuršu ķoniņiem netrūkst pašapziņas apzināties sevi kā īpašu kārtu – viņi kļūst par Lipaiķu baznīcas patroniem, tās logus rotā ķoniņu dzimtu gērboņi un tiek dāvināts zvans (1678) ar kuršu ķoniņu medību atainojumu.

Hercoga Jēkaba laikā Turlavas pusē veidojas pirmās manufaktūras un darbnīcas (no šaujampulvera un ieročiem līdz spāņu aitām gobelēnu aušanai), kuru uzdevums ir dzīvē realizēt merkantilisma teoriju un dot peļņu valsts kasei.

Ar laiku kuršu ķoniņiem tiek uzlikts papildus maksājums par zemes lietošanu, arī dokumentos viņi tiek saukti tikai par bŗīvniekiem vai brīvzemniekiem. Ķoniņu dzimtu labprātīgā palīdzība Lielā Mēra laikā, pietrūkstot zemes apstrādātājiem Kuldīgas muižā, pakāpeniski kļūst par viņu pienākumu.

Cīņa par privilēģiju atgūšanu vieno visus brīvciemus,- 1760.gadā lūgumrakstu hercogam Kārlim kopīgi nosūta jau visi brīvciemi.

Valodas un izglītības ziņā ķoniņi neatšķiras no pārējiem apkārtnes zemniekiem, taču ar stalto izskatu un lepno apģērbu gan: vīrieši valkā augstas cepures ar platām malām, izrakstītus kreklus ar augstu apkakli, garus svārkus un platas jostas ar apkalumiem, bet sievām parasti ir lieli, līdz acīm savilkti galvas lakati, zili ņieburi, gari brunči, ar piekariņiem rotātas villaines, saspraustas ar lielu sudraba saktu. Ķoniņi pārsvarā precas savā starpā, reti ar valsts zemniekiem, nekad ar dzimtcilvēkiem. Pēc tēva sētu manto dēli, lielākā daļā sētu ir divi saimnieki.

Kurzemei nonākot Krievijas impērijas sastāvā, kuršu ķoniņiem no jauna nākas pierādīt savas tiesības būt brīviem un pārvaldīt savu zemi.

Pēc 74 gadu ilgas tiesas prāvas 1854.gadā Krievijas senāts atjauno kuršu ķoniņu statusu – viņi ir brīvi ļaudis ar dzirnavu, zvejas un medību tiesībām, saviem zīmogiem un brīvciema satversmi.

Brīvciemu veido kopīpašums uz zemi, pļavām un mežiem, ko pārvalda vēlēts burmeistars ar zemākās policijas un tiesas varas pilnvarām. Viņa pienākumos ir pārstāvēt dzimtu tiesās un valsts iestādēs, kārtot finansu lietas, noteikt precēšanās kārtību. Ilgu laiku šis amats ir mantojams.

Pēc 1884.gada Senāta lēmuma kuršu ķoniņi jau ir pielīdzināmi muižnieku kārtas locekļiem un atbrīvojami no visiem personiskajiem nodokļiem.

Taču praktiskas nozīmes tam vairs nav – kopš 1874.gada arī muižnieki ir pakļauti vispārējai karaklausībai, galvasnaudas nodoklis arī ir atcelts, tomēr sabiedrībā, arī zinātnieku aprindās rodas interese par šo vēsturisko un juridisko fenomenu.

Arī kuršu ķoniņi ilgajās prāvās gūst pārliecību par izglītības nepieciešamību un sāk sūtīt bērnus skolās. To ietekmē arī jaunā situācija laukos - visi nevar palikt tēva sētā.

1801.gadā Kuldīgas virspilskungs noslēdz ar ķoniņiem līgumu, kas vēlāk iegūst likuma spēku – sētu var mantot tikai vecākais dēls. Tiek pārtraukta zemes īpašuma sadrumstalošana. Pārējiem bērniem mantojumu izmaksāja naudā vai kustamajā īpašumā. Ja jaunākie palika dzīvot sētā, tad saņēma ‘bandas’ zemi par strādāšanu vecākā brāļa saimniecībā. Daudzi pameta dzimto pusi, sasaistot savu dzīvi ar pilsētu.

19.gs. vidū minēts pirmais no ķoniņu dzimtas cēlies vīrs ar augstāko izglītibu - Rūdolfs Bergholcs no Sausgaļiem, kas beidzis Pēterburgas skolotāju semināru.

Ievērojamākie 20.gs. sākuma inteleģenti ir Jānis Juris Vidiņš (1862 -1921), kas ieguva jurista diplomu, darbojās valodniecībā un žurnālistikā, bija Raiņa un Aspazijas draugs, un ģenerālis Mārtiņš Peniķis (1874 -1964), kas viens no pirmajiem saņēma Lāčplēša kara ordeni par cīņām pret bermontiešiem.

Tomēr nesakārtotība brīvciemu zemes lietās pasliktināja ķoniņu ekonomisko situāciju – jaunie laiki prasīja arī jaunu saimniekošanu.

Liktenīgs brīvciemiem bija 1929.gads, kad saistībā ar zemes reformu ciemu zemes tiek sadalītas viensētās. Sadalīšana ilga līdz 1935.gadam un tēlaini, lai arī ideoloģiski vienpusēji, to savās grāmatās mēģinājis attēlot novadnieks- rakstnieks Alberts Jansons.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kuršu ķoniņi tika pakļauti pagastu administrācijai, lieks kļuva burmeistaru amats. Vēsturē aizgāja viena no Latvijas vēstures ''rozīnītēm’’, taču dzīve neapstājās.

Jaunizveidotās saimniecības attīstījās un nostiprinājās, nenojaušot par jauniem pārbaudījumiem seno dzimtu ceļā – kariem, izsūtījumiem, trimdu.

Padomju varas gados ēkas sagruva vai nodega, to iemītnieki izklīda vai tika aizvesti. Šodien daļa no viņiem mēģina atjaunot senču īpašumu, neļaujot iet zūdībā kuršu ķoniņu pagātnes leģendām.

Kuršu ķoniņi ir visvairāk pētītā un visplašāk aprakstītā lappuse Turlavas vēsturē, taču tā nav vienīgā. Turlavas puses cilvēku devums Latvijas kultūrvēsturē ir gana būtisks.

Lipaiķu baznīca pirmo reizi dokumentos minēta 1567.gadā kā neliela koka ēka. Tagadējā mūra baznīca celta 1630.gadā, pārbūvēta 1783. un 1896.gadā. Pēdējā pārbūve veikta 1909.gadā.
Baznīcā atrodas daudzi mākslas pieminekļi: vitrāža – Kalēju brīvciema ģērbonis, izgatavota 1664.gadā, saglabājušās ērģeles, kuras būvējis K.A.Hermans 1878.gadā, nozīmīgi mākslas pieminekļi ir arī 18.gs. beigās darinātais altāris un kancele.

Lipaiķu baznīca Latvijas kultūras vēsturē visbiežāk tiek saistīta ar Ludviga van Bēthovena drauga Kārļa Ferdinanda Amendas vārdu, kura tēvs Kristiāns bija mācītājs Lipaiķu draudzē. Dēls palīdzējis tēvam pastorālajā darbā, spēlējis arī ērģeles. Iepazīšanās ar ģeniālo komponistu notikusi kāda studiju brīvlaika ceļojuma laikā Austrijā. Par abu īpašajām draudzības jūtām šodien ruņā vien nedaudzās vēstules un muzikālais brīnums, draugam veltītais skaņdarbs, – stīgu kvartets op.18 nr.1.

Tā kā Lipaiķu zemes pieder mācītājmuižai, tad viņš ir arī vietējais muižkungs, un tas ne reizi vien ir bijis iemesls turlavnieku nemieriem – gan saistībā ar klaušu darbiem, bērnu skološanu, gan 1905.gada notikumos. Arī vietējie cilvēki iesaistās revolucionāru aktivitātēs (Aizputes karš), un daļa no viņiem nežēlīgi cieš.

Ar mācītājmuižu, kā jau tas Kurzemē bija pieņemts, cieši saistīti ir skolas pirmsākumi.
…………………

Padomju varas gados, veidojot jaunus pagastus un pārdalot vecos, Turlava iegūst arī daļu no bijušā Klosteres pagasta, kur par bijušā franciskāņu klostera zemes īpašumiem Aizputes pusē liecina vien pasta nodaļas nosaukums.

Šobrīd no jauna tiek apsaimniekotas Maras un Jāmaiķu muižas, atjaunota Klosteres Sv. Pētera baznīca. Arī tā gan savulaik celta, gan pašlaik tiek atjaunota, pateicoties vietējo cilvēku labajai gribai un gaišajām domām.

Turlavas pagasts, kas šodien apvieno vairākus bijušos centrus – Lipaiķus, Grantiņus, Maras, Jāmaiķus, Ķikurus, un kurā pēc daudzām maiņām un pārmaiņām apvienoti 12 ciemi, ir dzimtā puse daudziem pazīstamiem kultūras cilvēkiem. Savu dzīvi dažādos tās posmos ar Turlavu ir saistījuši gan gleznotājs Kārlis Lejnieks, gan aktieris Juris Pļaviņš, gan kinorežisors Arvīds Krievs un daudzi citi talantīgi cilvēki.

Vairāku paaudžu turlavnieku mīlestību un cieņu allaž ir baudījusi Račevsku ģimene, kuras saknes ir gan Jāmaiķu, gan Turlavas zemē.